Aivars Visockis – iedvesmas reaktors /intervija/

„Visocka kungs, mēs ar Jums lepojamies!” Reiz pārdevēja veikalā pie kases piecēlusies kājās, lai pagodinātu sportistu, un viņa noteikti nav vienīgā, kas lepojas ar Aivaru Visocki, kas  pēdējo 33 gadu laikā nav izlaidis nevienu treniņu. Visockis  padarījis sevi par leģendu. Ne tikai tāpēc, ka ir pirmais Latvijas kultūrists, kas ieguvis profesionāļa statusu, pirmais no austrumeiropas, kas uzaicināts uz Master Olimpia sacensībām ASV, bet tāpēc, ka ar savu neatlaidību un darbu dara lielu godu Latvijai. Iespējams viens no visvairāk godalgotajiem Latvijas sportistiem, kas ieguvis pasaules atzinību un kopsummā uz Latviju atvedis vairāk nekā 60 kausus un neskaitāmas medaļas. Ja nenodarbotos ar kultūrismu, pats saka, ka būtu mūks, tam ticam uz vārda – disciplīnas noteikti pietiktu.

Šajā intervijā lasi par to kā Aivars Visockis no hokeja, boksa un autorallija nonāca līdz kultūrismam, mērķtiecību un praktiski neesošo atbalstu no valsts.

• Ceļš līdz kultūrismam. Kāds bija sākums:

 „Kad es uzsāku sportot principā bija absolūtais informācijas trūkums. Neteiksim, ka pilnīgi 0, informācija bija. Taču, pirmkārt, ja mēs ieguvām kādu informāciju teiksim no Amerikas par Švarcenegeru krievu valodā, tā bija tulkota ar kādu 10 gadu nobīdi. Otrkārt, nevarēja pateikt vai tā vispār ir objektīva.

Manā laikā principā bija aizliegts tik daudz kas – austrumu cīņas, Formula1. Arī kultūrisms nebija tas, par ko runāja atklāti. Pirmā informācija nāca no Polijas, Čehijas, taču nāca ar pamatīgu laika nobīdi, ka dažreiz nācās lasīt galīgas muļķības.

Šis arī ir viens no iemesliem kāpēc nopietni kājas sāku trenēt tikai 30 gadu vecumā, jo līdz tam valdīja uzskats, ka kājas trenēt nevajag, to treniņiem nepievērsa īpašu uzmanību, arī Švarcenegeram tajā laikā nebija izteikta kāju muskulatūra.

• Kā nonāci līdz šim sporta veidam?

„Vienkārši elementāri. Vēl padomju laikā, ja līdz 22 gadiem Tu nebiji sporta meistars, ar Tevi nerēķinājās – tu nevarēji braukt uz sacensībam, vissavienības mačiem, biji otršķirīgs, nebija nekādu perspektīvu. Man tā sanāca, ka atnācu no armijas un gribēju turpināt sportot profesionālā līmenī. Es tajā laika nodarbojos ar boksu un treneris pateica: "Tu vari nākt trenēties, cīnīties, bet uz lieliem mačiem Tev principā nespīd.”

Mans sportiskais godaprāts to neļāva – ko tad es aiz sētas trenēšos? Un tad es sāku domāt, meklēt varbūt kaut kādu alternatīvu. Principā, varbūt pat nevarētu teikt, ka meklēju, tas bija tāds sava veida vājuma mirklis, bezizejas periods. Man liekas, ka es kādu gadu neko nedarīju.

Pēkšņi satiku savu paziņu, draugu, klasesbiedru – Andreju Balašovu. Viņš man sāka stāstīt par kultūrismu. Man vienmēr bodybuildings asociējās ar lieliem tēviņiem, varētu teikt – strongmeniem*, bet viņš bija tāds tievs, domāju, ka tāds balamute vien ir. Viņš sāka stāstīt par Švarcenegeru.

Prasīju, kas tas par nēģeri? Viņš vēl pārjautāja: Kas tu nezini Arnoldu Švarcenegeru? Es tiešām nezināju.

Tad es aizgāju uz zāli Eksporta ielā, tā bija viena no pirmajām zālēm Rīgā, tā jau skaitījas ekstra, kur trenējas visi spicākie.

Pirmās tādas asociācijas :

Zāle, es atvainojos, smirdēja pēc sviedriem, pēc treniņa ūdens labākajā gadījumā bija tikai aukstais, katrs savā stūrī tur kaut ko pukst. Vairāk vai mazāk es biju pieradis pie dinamiskiem sporta veidiem, bērnībā hokeju spēlēju, boksu, bet te kaut ko veči sten.

Pirmais iespaids - nu tā. Tas bija pagrabs, nu tiešām. Padomju laikā citas sporta zāles, kā piemēram, basketbola, volejbola bija vairāk vai mazāk līmenī, bet tieši trenažieru zāles, nevar jau teikt, ka miskaste, bet tas bija pagrabs – viss sarūsējis, stieņi taisīti no dzelzsceļa sliedēm un ķēdēm. Pirmie treniņi likās vājprāts, bet pēc pāris dienām, kad sajutu – muskuļi tā smeldz, kņud, ķermenis tā forši jūtās, tad bija patīkami.

• Hokejā ta nebija?

Hokeju spēlēju no 7 gadu vecuma, mani tur trieca. Tur atkal ir cita opera. Kad man bija 10 - 12 gadi atnāca treneris V.Tihonovs un apgāza visu hokeja sistēmu. 10 km krosu skrējām, spēka zāle, mūs dresēja kā lielos. Arī mūsu treneri sāka pārņemt viņa metodes un tā piegrieza skrūves, no vienas puses jau labi - izdresēja. Pirms tam tie mūsu trenerīši, cik es atceros tā mierīgi - mazliet paskrien, iedzer aliņu, atkal paskrien.

Lai audzinātu raksturu mums bija tā – treniņš, no rīta 8:00, 1. janvārī. Nedod Dievs, kāds neatnāks – no komandas ārā. Viņš bija baigais treneris, viss bija uz izdzīvošanu. Tas ir karš. Arī sportistiem pirms spēles stāstīja par karu, ka vectēvi cīnijas par dzīvību un nāvi, kā Jūs viņus varat nodot?

Tu esi uzvarētājs vai tu esi švakulis? Ielika iekšā - tev jāizdzīvo un jāpaliek stiprākajam. Vēl līdz šim man tā uguns ir iekšā, ka es skrienu un cīnos. Es tagad esmu opītis, bet man vēl vajag turēt. Bet tas, ko iemācīja: Kamēr tu dzīvo, tev jāturpina cīnīties. Kādas sāpes? Kādas slimības? - tas neskaitās.

Klasiskā nozīmē neesmu slimojis pēdējos 30 gadus, protams, kādas iesnas, traumas. Varbūt muļķīgi, bet tas man neko nenozīmē, ar traumām startēju. Man ir spēcīgi satraumēts plecs, bet es jau 5 gadus tam nepievēršu uzmanību, man tas ir iedresēts iekšā. Blodiņa nojāta, pie katras kustības ir lauziens muskulī. Protams var veikt operāciju. Taču tas nozīmē, ka tiktu noņemtas sāpes, bet samazinātos kustību amplitūda. Es saku: Paldies, man pietiks ar sāpēm!

Citi uzskata, ka es esmu dīvains cilvēks, galīgi dulls, bet savādāk nevar, ja kaut ko grib sasniegt.

Es sāku trenēties 1982. gadā un tajā pašā gadā pēc pāris mēnešiem uzreiz startēju. Tajā laikā līmenis nebija super augsts, un man jau bija bāze ( ķermeņa sagatavotība no boksa), vajadzēja tikai nedaudz uztrenēties.  Vienīgais pārsteigums man bija tad, kad atnāca poļu žurnāls Sportivics un es pirmo reiz ieraudzīju vēdera presi. Es biju pārsteigts, jo iepriekš domāju, ka man jau ir labi - gluds vēderiņš, man bija ciets gluds. A tur kaut kādi kubiņi, skatos un nesaprotu. Naktī laikam negulēju, domāju, kā tas var būt. Uz pirmajām sacensībām neko neuzbūvēju, bet  tad sapratu, ka tas ir nopietni, ka ir jātrennējas.

• Kur iegūsti informāciju?

Nav tā, ka īpaši apmeklēju seminārus, vairāk vai mazāk mācos no citiem kolēģiem, varbūt no kāda portāla informāciju iegūstu, papētu. Man nav tāds viens konkrēts elks, konkrēts cilvēks, sportists, no kā mācos. Treniņu metodika ir tāda, ka katram cilvēkam ir jāatrod sava pieeja, var pamēģināt no citiem, izmēgināt dažādu sportistu pieeju, bet nekāda gadījuma nedrīkst kopēt 1 pret 1 no citiem. Tas ir galīgi garām, taču ļoti daudzi pieļauj šo kļūdu.

Ja tas butu tik vienkārši un varētu  kopētu kāda sportista treniņu ritmu vai izmantot programmu no kādiem portāliem, tad jau visi būtu pasaules čempioni. Bet tā, protams, nav - katram jameklē savs ceļs, var izmantot pieredzi. Paņem, pastrādā, jūti, ka tas rezultāts ir negatīvs, bet arī negatīvs rezultāts ir rezultāts, jo ļauj saprast, kas tev neder un kas der. Izaugsmi jāatrod procesā,  tā ir ceļā, ko ejam.

Man jau tagad būs 33. sezona (piedaloties kultūrisma sacensībās) un pat es sava ceļā meklēju, un nevaru teikt, ka visu zinu, es vēl esmu tikai savu zināšanu sākumā.  Šeit ir tas paradokss jeb drīzāk, likumsakarība – jo vairāk Tu zini, jo Tu saproti, ka Tu mazāk zini. Citreiz Tev veidojas tāds kā komplekss, ka Tev kaut ko jautā un Tev negribas atbildēt un īpaši negribi runāt, jo liekas, ka neko nezini.

Tagad arī dažkārt tik daudzos portālos ir tādi cilvēciņi, kas sevi uzskata par baigajiem treneriem, speciālistiem, izmanto baigi gudrus vārdus, ko pat es nesaprotu. Un tad Tu apjūc situācijā, kad cilvēks pie Tevis atnāk un Tu domā, ko tad es vēl stāstīšu, ja spečuki  piestāstījuši pilnu galvu.

• Tas ir līdzīgi kā ar mainīgajām teorijām. Katru gadu zinātnieki pierāda jaunus atklājumus, kā tad ir labāk tievēt un bieži tās idejas diametrāli atšķiras.

Jā, paiet kāds laiks un viss ir savādak. Ar to es esmu saskāries vairākkārt. Agrāk, 80 gados no Vācijas sūtija tādu žurnālu Sports Review. Es vācu valodu praktiski nezināju, kā krieviski saka „so - slovorjom”( no krievu val. - pēc vārdnīcas) tulkoju. Tagad jau internetā vieglāk ar to tulkošanu, bet es pa vārdam no vārdnīcas tulkoju. Iztulko vienu teikumu, it kā viss ok. Pēc gada par to pašu tēmu raksts un apgalvojumi pilnīgi absolūti pretēji. Vienu reizi pareizi ir tā, otrreiz – citādāk, bet principā visiem taisnība un abi varianti var būt pareizi, tikai dotajā momentā konkrētajam cilvēkam tas noderēja. Taču tas nenozīmē, ka tas derēs visiem. Tāpēc arī nedrīkst kopēt metodes 1 pret 1.

• Kā var saprast vai informācija ir objektīva?

Pārbaudīt, iziet tam cauri un pārbaudīt. Sākt darboties! Jebkurā informācijā ir kaut kas objektīvs, kāds domu grauds, kam ir taisnība, nu nevar taču būt, ka ir galīgs fufelis.

• Bieži zinātnieki strīdas paši savā starpā, kā tad zināt, kam piekrist?

Tapēc es saku, ka prakse ir svarīgākais, Tu izmēģini un tu  zini. Par daudzām lietām, par ko man prasa kā trenerim, atbildu: es tā esmu darījis - es tā zinu. Es nezinu kā grāmatā rakstīts, vai kā teorētiķi raksta. Pārsvarā ar teorētiķiem, kas raksta tos gudros rakstus, ir tā, ka viņi jau principā īsti nav strādājuši zālē, kaut ko ir nošpikojuši, tulkojuši, varbūt pat vēl no kāda, kas nav profesionālis, vienkārši pārtulkojis informāciju un tad nu domā, ka ir baigais speciālists, guru. Bet kad viņš atnāk klātienē viņš vispār neorientējas metodēs, labi, ja zina, kas ir hantele. Bet tā - gudri māk pasniegt, atsaucas uz zinātniekiem eksperimentiem, Kaliforniju.

Nevar salīdzināt, kas ir Kalifornijā un kas šeit. Cits uzturs, gaiss savādāks saule spīd savādāk, tas viss ir pavisam citādi, mēs to nevaram izmantot kā mums domāto. Tas ir tāpat ar modes tendencēm, kad sākam ēst to, kas ir no ķīniešiem, no austrumiem. Citi protams var eksperimentēt, bet citiem uzreiz rodas problēmas. Esam pieraduši pie saviem dārzeņiem, pie saviem augļiem. Es protams, nesaku, ka nevar ēst ( citu zemju pārtiku).

• Ir jau arī tā, ka ne jau visi produkti, kas minēti pārtulkotajās receptēs/diētās, ir viegli pieejami Latvijas veikalos.

Protams, elementāri jādzīvo uz principa - viss vienkāršais ir ģeniāls, principā visu, kas nepieciešams var sagatavot ar Latvijas produktiem. Kaut vai ar to pašu Latvijas burkānu pilnīgi pietiek.

• Runājot par ārzemju tendencēm - kā jūties brīdī, kad pasaule un Latvijā sāk ienākt CrossFit un alternatīvā fitnesa veidi, kā tos komentē?

"Es CrossFit uzskatu par modes elementu, tas viss ir īslaicīgi." Savā laikā, pirms 4-5 gadiem Bodybike gāja visos stūros. CrossFit tas ir labi, bet tas ir cits sporta veids. Modes tendence.

 Taču Klasika ir klasika.

Vai esi aprēķinājis, ka Tev ir visvairāk balvu no visiem sportistiem Latvijā?

Neesmu rēķinājis, bet pieļauju, ka tā varētu būt, nevaru teikt par citiem sporta veidiem. Vienreiz skaitīju, man bija vairāk nekā 60 kausu, medaļas pār pārēm.

Neskatoties uz spēju prezentēt Latvijas vārdu pasaulē un neiznīcināmu patriotismu finansiāli nodrošināts kā kultūrisma pārstāvis Aivars Visockis noteikti nejūtas.

• Kādu atbalstu kopsummā pa šiem gadiem esi ieguvis no valsts?

Pa šiem gadiem tik minimāli, ka nevaru precīzi pateikt, jo agrākā laikā skaitijāmies pie rūpnīcas, ka tā mums atbalsta. No sporta komitejas iespējams vienreiz ir nopirkta biļete uz sacensībām, bet  arī tas, iespējams, ir no federacijas. Agrāk valsts piešķīra visai federācijai 700 latus uz visu federāciju, čempionātiem, kas ir daudz mazāk, nekā man vienam pašam sagatavoties sacensībām.

Šogad, pagājušogad un aizpagājušogad no federācijas atbalsta tā ir biļete uz sacensībam reizi gadā - 230 Eiro. Pats sedzu dalības maksu 350 Eur un uzturēšanos.

Es gan ceru, ka situācijai ir perspektīva, tā sāk uzlaboties, bet tā man jau liekas pēdējos 20 gadus, cerēsim, ka tiešām uzlabosies.

• Vai esi pie bijis pie prezidenta uz pieņemšanu?

„ 2009. gadā, kad saņēmu Mr. Universe mani uzaicināja uz Saeimu,

Pirms tam ļoti taktiski brīdināja:

„Nesatraucies, naudas prēmijas nebūs!”

Saņēmu ziedus!

• Bodybuildings nav lēts prieks - Ar kādu summu jārēķinās?

Autosports un citi ir daudz dārgāki. Es neieteiktu jaunajiem gatavoties uz pirmajām sacensībām kā uz Mr. Olympia, tā ir lielākā kļūda. Saklausās, sapērkās farmakoloģiju uz 5000 Eur. Jāsāk pamazām, pa solītim, pirmajām sacensībām daudz nevajag, sakārtot diētu, sevi.

• Vai Tev ir bijis sponsors?

Privātie sponsori ir bijuši. Baltijas vērstpapīru nams. Pēdējos trīs gadus mani atbalsta X-power.

Savu spēju robežās arī sporta un fitnesa klubs 

​

• Tā ēd tikai veselīgu uzturu, vai nenožēlo, ka neesi pamēģinājis kādus neveselīgus našķus, saldumus?

Saldumus ēdu maz, un kad gatavojos sacensībām vispār neēdu. Neesmu to nožēlojis. Ir daudz tādas saldumu pozīcijas, ko vispār nekad neesmu ēdis, piemēram Bounty, lielāko daļu no šokolādēm, esmu varbūt pamēginājis, bet par super garšīgam neesmu uzskatījis.

• Mc Donaldā Tevi neieraudzīs?

Nē, var ieraudzīt, ja esmu kādam līdzi, vai pērku kādam. Tad visi vienmēr acīs skatās, ko es pērku. Arī Rimi veikalā, jāskatās, ko lieku grozā. Tad vajag it kā taisnoties, ka tas nav man. Vienreiz paņēmu mazbērniem kādus saldumus, čipšus vai ko tādu. Viens onkulīts pienāk un saka:

"

Nu Visocka kungs, vai tad Jūs varat to atļauties?

Es domāju, es taču varu citiem arī pirkt, tas nav man. Un tad tik runā, apskatieties, viņš te stāsta, ka neēd, bet ēd gan.

Vispār publisko atpazīstamību un to, ka zina par Tevi un jūt līdzi var just. Vienreiz stāvēju veikalā rindā un kasiere piecēlās kājās un teica:

"Visocka kungs, mēs ar Jums lepojamies!” Visa rinda stāvēja un skatījās, es pat nosarku. Bet patīkami jau ir. Tos notikumus Tu atceries uz ilgāku laiku. Kā citā gadījumā, saņēmu ar roku rakstītu vēstuli no kādas sievietes, kas man pateicās, ka esmu izglābis viņas bērnu. Nevarēju saprast, par ko iet runa, jo nevienu no tās pilsētas nepazinu. Izrādās, viņas dēlam bijušas problēmas ar narkotikām, kad pēkšņi viņš žurnālā ieraudzījis manu bildi un pievērsies aktīvai sportošanai. Tā kā pat klāt neesot,  esmu kādu motivējis, par to prieks.

• Vai visiem draugiem/ģimenei tad arī nav jābūt veselīga uztura piekritējiem?

Mazbērni ēd saldumus, bet vispār vairāk vai mazāk veselīgi, neviens nav mācijis, bet skatās un saprot. Tāpēc vienmēr jārāda piemērs. Tu nevari  gudri stāstīt un pats nepildīt. Teikt, ka nedrīkst smēķēt un pats iet uz virtuvi vilkt dūmu. Bērni redz, kas ir tīra monēta vai kas ir falsš.

• Vai tev ir svarīgi, ko par tavu profesiju domā citi - kolēģi, ģimene? Ko viņi saka? 

Zini,  vairāk vai mazāk no paša sākuma it kā ģimene atbalstīja.Vēlāk saprata, ka tas ir nopietnāk un tie ir līdzekļi. Par cik startēju jau ilgu laiku, saprata, ka gribot negribot jāpiekrīt. Tagad jau ,protams, jūt līdzi un atbalsta. Ir vajadzīga aizmugure mājās.

Ja atnāku pēc plecu treniņa un vajag lampiņu ieskrūvēt, uzkāpju uz beņķa un viss trīc, tad gan sieva saka: Kāp lejā, tu vēl nositīsies! Es pati ieskrūvēšu! Tāpēc ir svarīgi, ka mājās Tevi atbalsta.

• Kā lauz tos Latvijā iesakņojušos stereotipus par kultūrismu un izskaidrot, ka tas ir īsts sports? Visiem ir stereotips, ka kultūrists, tas ir tas, kas lieto kaut ko aizliegtu vai vienkārši kačājas zālē. Kā to izskaidrot objektīvāk?

Pirmkārt, biežāk vajag intervēt, biežāk rakstīt, jo cilvēkiem tā ir liela neziņa, nepieciešams pēc iespējas vairāk informācijas. Lēnā garā, vajag saprast, ka notiek sacensības, ka tas ir nopietns sports. Jebkurš kultūrists ir cilvēks, kas seko savam ķermenim, respektīvi, viņš var skriet, peldēt, badmintonu spēlēt, viņš seko savam ķermenim, neaptaukojas, šeit notiek ķermeņa celtniecība.

Mēs visi – veselīga dzīvesveida piekritēji

vairāk vai mazāk esam mazi kultūristi.

Tā ir ķermeņa celtniecība. Tas nenozīmē, ka visiem vajag uztrennēties kā ziloņiem, vienkārši vajag savest sevi un savu ķermeni kārtībā. Mēs praktiski visi braucam ar mašīnām, braucam labāk vai sliktāk, tas viss ir ok, bet Formula1 mēs nebrauksim nekad. Licensēto F1 braucēju ir mazāk nekā to cilvēku, kas bijuši uz mēness.

Bodybuildings, ķermeņa celtniecība arī ir veselīgs dzīvesveids, kas ir komplekss - režīms, diēta, treniņi.

Kāds žurnālists man reiz jautāja:

Visocka kungs, Jūs trenējaties vai tikai piedalieties sacensībās?

Es ar ironiju atbildēju, nē, nē, tikai sacensībās piedalos. Ja pat profesionāls žurnālists var tā pajautāt, tad noprotams, ka daudziem nav izpratnes par to, kas šis ir par sportu.

Lasi intervijas ar Aivaru Visocki tagad un turpmāk FitnesaMentors.lv eksperta profilā.

Intervija tapusi jaunajās aktīvi motivējošajās sporta un fitnesa kluba   telpās.